Sabiedrības izglītošana un atbalsts

Latvijas sabiedrībā kopumā ir vāja izpratne par vēzi, cilvēkos ir bailes un aizspriedumi. Bieži tiek praktizēta “strausa politika” – labāk neveikšu izmeklējumus, lai neuzzinātu kaut ko ļaunu. Populāri ir izmantot dziednieku pakalpojumus vai dažādas zinātniski nepierādītas metodes it kā vēža ārstniecībai, kas bieži vien noved pie neglābjamām sekām. Tāpat ir daudz mītisku pieņēmumu par to, kas var izraisīt vēzi vai kā dzīvot pēc vēža – ko var ēst, ko nevar ēst, kā drīkst domāt, kā nedrīkst, kāda ir pareizā dzīves formula.

Stacionāros ir nepietiekams informatīvo materiālu klāsts par dažādām praktiskām ar vēzi saistībām tēmām, piemēram, viss, kas saistīts ar cilvēka ķermeņa reakcijām pēc ķīmijterapijas. Diemžēl akmens jāmet arī ģimenes ārstu dārziņā, kas ne vienmēr pievērš vajadzīgo uzmanību pacienta sūdzībām par simptomiem vai vēl ļaunāk – lauku rajonos netur noslēpumā pacientu slimības izpausmes, kas izrādās par vienu no iemesliem, kādēļ cilvēki izvairās no ārsta apmeklējuma.

Vienlaikus ir daudz ikdienišķu un mums jau sen pierastu situāciju, kur acīmredzami tiek pārkāptas veselīga dzīvesveida robežas – smēķēšana, pārsauļošanās, nemākulīga ķimikāliju lietošanu mazdārziņos un sadzīvē vai neprasmīga ēdiena gatavošana.

Latvijā praktiski nav attīstīta brīvprātīgo iesaiste ne stacionāros, ne pacientu atbalstā mājās. Pat ja pacientam ir ģimenes atbalsts, reizēm ir svarīgi dot atelpu arī tuvākajiem un ļaut kādam citam aiziet uz veikalu, uztaisīt ēst, izravēt aizaugušo dārzu vai palasīt priekšā grāmatu.

Šī programma soli pa solim risinās šo plašo problemātisko jautājumu spektru, lai panāktu sabiedrības izpratni par vēzi, celtu kopējo atbildību attiecībā pret šo problēmu un rezultātā mazinātu sekas, ko izraisa vēža saslimšana.