Pateicības

Patiesā cieņā, Anda Ozola

Retrītā “ Soli pa solim atpakaļ dzīvē” nonācu 2 nedēļas pēc ķīmijterapijas kursa beigām – ar prieku, ka esmu ķīmijterapiju izturējusi un ar lielo jautājumu – ko tālāk…
Ļoti pozitīvi bija tas, ka retrītā varēja piedalīties radinieki un draugi – tie, kurus onkoloģiskā diagnoze bija skārusi pastarpināti, viņi retrītu iekrāsoja ar īpašu enerģētiku.
Jāatzīstas , ka uz retrītu braucu ar nelielām bažām – vai spēšu psiholoģiski izturēt, taču piedzīvotā atvērtība, mīlestība un pozitīvisms man bija patiesi liels pārsteigums un dopings.
Onkoloģijas skartajiem (tā kā tā visupirmām kārtām ir psihosomatiska saslimšana) vispirms jātiek galā ar savu galvu, tad attiecīgi fiziskās aktivitātes un tikai kā trešais ir uzturs. Manā gadījumā šīs būtiskās lietas bija pavisam nepareizā secībā (uzturs, fiziskās aktivitātes, galva).

Retrīts deva fantastisku iespēju iepazīt dažādus “galvas sakārtošanas” veidus un speciālistus, Brīnišķiga bija arī nu jau mūžībā aizgājušās dakteres Sarmītes Baltkājas lekcija, kuras laikā bija iespējams uzdot jautājumus par diagnozi, kā arī uzzināt par diagnostikas iespējām. Man ļoti būtisks bija retrītā “starp rindām” skanošais – dzīve turpinās , izbaudi katru mirkli un priecājies par to!

Pateicoties retrītam nopietni pieķēros arī savas “galvas sakārtošanai”- rudenī, pateicoties šim projektam, sāku apmeklēt deju un kustību terapijas grupu pie Lidijas Naumovas, ko turpinu darīt vēl aizvien. Nebeidzu brīnīties par to, cik patiesībā mans ķermenis ir gudrs, kā kustība ļauj paust vairāk nekā vārds…

Esmu pateicīga labajiem eņģeļiem, kas man deva iespēju nonākt un piedalīties retrītā un uzsākt “galvas sakārtošanas” procesu deju un kustību terapijas grupā.


Aelita Beitika

Atsaucot atmiņā pagājušā gada onkoloģisko pacientu nometnē piedzīvoto, mani atkal, tāpat kā toreiz, pārņem vieglas un gaišas izjūtas – prieks, miers, cerība (protams, ka bailes un bažas pavisam nepazūd, bet tās mitējās dominēt). Tas bija patiesi pilnvērtīgi pavadīts laiks brīnišķīgā vietā ar cilvēkiem, kuri tāpat kā es, bija izgājuši, vai dotajā brīdī gāja, cauri vēža skarto cilvēku “deviņiem elles lokiem” . Nometne man bija kā brīdis “paradīzē”, par to saku lielu paldies Inārai, kas organizēja un cilvēkiem, kuri dalījās ar saviem līdzekļiem, lai palīdzētu mums justies labāk.

Šajās nepilnajās trīs dienās manī stiprinājās motivācija dzīvot pilnvērtīgi, baudot dzīvi, respektējot sevi un visas savas vajadzības, nedzīvojot tikai ar domām par slimību un stiprināja spēku stāvēt/turēties pretī recidīvam, ja tādu nāktos piedzīvot. Arī ar laika distanci nodarbības es atceros kā rosinošas un jēgpilnas.


Maija, mākslas terapeite

Šajā projektā “Soli pa solim atpakaļ dzīvē” vadīju grupu nodarbības mākslas terapijā. Grupas nodarbībās pieauga atvērtība un uzticēšanās starp grupas biedrenēm. Īpaši labi bija tas, ka grupā bija sievietes, kas jau iepriekš piedalījušās līdzīgās atbalsta grupās, un tādas, kas bija pirmo reizi. Jauno grupas dalībnieču nedrošība izpaudās visredzamāk. Taču vislielākais bija viņu progress psiholoģiskā atveseļošanā, jo palīdzību varēja saņemt ne tikai no psihologa – grupas vadītāja, bet arī no grupas biedrenēm. Uzticoties citiem, grupas biedri saņēma vairāk atbalsta un sapratnes, ka daudzi domā un jūtas līdzīgi, katrs varēja dalīties ar to, kā viņš ticis galā ar grūtiem brīžiem dzīvē. Tāpat varu teikt, ka gandarījumu saņēma arī pieredzējušākās dalībnieces, jo cilvēkam ir ļoti svarīgi just, ka viņš spējis kādam palīdzēt, tā apzinoties, ka ir labs cilvēks.Mākslas terapijas grupā, izmantojot dažādas zīmējumu metodes, bieži atklājās dažādi seni pārdzīvojumi, kas gluži neapzinoties vēl joprojām negatīvi ietekmē dzīvi. Ne mazāk svarīgs rezultāts darbā ar grupu, bija savu psiholoģisko resursu un iespēju kā sev palīdzēt atklāšana.

Paldies finansētājiem un organizatoriem par profesionāli veidotu un ļoti humānu projektu.