Tautas medicīna un vēzis: urīnterapija – absurds vai bezmaksas medicīna?

Autore: uztura speciāliste Ksenija Andrijanova

Urīnterapija ir, iespējams, viena no amizantākajām tautas medicīnas metodēm. Par to brīžiem grūti runāt bez smaida vai neizstāstot kādu anekdoti. Mūsdienās mēģinājums ar urīnu apārstēt, piemēram, bišu kodumus, var likties komisks. Taču ir situācijas, kad jokiem vietas nav – Latvijas onkologu praksē ir bijuši gadījumi, kad ar urīnu mēģināts ārstēt ļaundabīgus audzējus. Vai šādai tautas medicīnas metodei var būt labs rezultāts? Par to rakstu sēriju „Tautas medicīna un vēzis” noslēdzošajā rakstā parunāsim ar Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāju Vilni Sosāru, speciālistu ar gandrīz 40 gadu pieredzi.

Urīnterapijas uzplaukums

Par urīnterapiju latviešu valodā atrodam salīdzinoši nedaudz informācijas. Mazliet populārāka tā ir Krievijā, savukārt ārzemju avotos redzam liecības, ka kāds grieķu ārsts ar urīnu mēģinājis “ārstēt” vēzi piecdesmito gadu vidū. Lai arī liekas, ka metode varēja palikt vien medicīnas vēstures annālēs, savus ziedu laikus urīnterapija piedzīvoja trakajos deviņdesmitajos – laikā, kad cilvēkiem bija iespēja tikt pie visdažādākās informācijas. Deviņdesmitie gadi dāvāja mums daudz īpatnēju lietu – ekstrasensus, ūdens uzlādēšanu caur televizoru, piramīdu shēmas un plaši izreklamēto alternatīvo medicīnu. Dr. med. Sosārs atceras: „Deviņdesmito gadu vidū pacienti samērā bieži urīnu izmantoja vēža ārstēšanā, jo brošūras par šo metodi varēja viegli iegādāties tuneļu kioskos un pat dažā labā grāmatu veikalā. Tā bija modes lieta. Praksē bija gadījumi, kad pacienti to lietoja regulāri, pārsvarā no rītiem, izdzerot vismaz 150-200 ml tā saucamā “svaigā” urīna, kas viņuprāt esot labākais, jo saturot dažādus hormonus. Bija atsevišķi gadījumi, kad pacienti lietoja urīnu pat 2-3 reizes dienā un tajā arī apmazgājās. Problēma nebija tikai metodes bezjēdzīgumā. Smaka palātā bija ļoti traucējoša citiem pacientiem un šķita, ka viņi pat ātrāk atveseļojās, lai tikai tiktu projām no smakojošās vietas. Patīkama tā nebija arī nodaļas personālam.”

Urīnterapija un vēzis

Mūsdienās tracis ap šo metodi ir rimies, bet dziednieki joprojām iesaka urīnu onkoloģiskajiem pacientiem.

Onkologs kategoriski uzsver: urīnterapija nekādā gadījumā neārstē vēzi un nevar būt pielietota arī kā papildu metode.

„Kā pamata un papildu terapija tā nav ieteicama, jo urīns var saturēt patogēnus mikrobus, un tajā nav tādu aktīvu vielu, kuras darbotos pret vēzi. Audzēju gadījumos sevišķi bīstama ir ilgstoša badošanās kombinācijā ar urīna lietošanu, jo tad sagaidāma straujāka audzēja progresēšana, atslābstot imūnās sistēmas funkcijām. Praksē nav zināmi gadījumi, kad kāds vēža slimnieks būtu izārstējies, lietojot tikai urīnu lielākā vai mazākā daudzumā,” stāsta V. Sosārs.

Pastāv mīts, ka urīns ir sterils – tajā nav vielu, kas varētu kaitēt. Tā nav taisnība.

Kad urīns nāk cauri urīnizvadkanālam, tas var tikt piesārņots ar baktērijām. Nav maznozīmīgs fakts, ka ar urīnu izvadās arī medikamentu vielmaiņas blakusprodukti, piemēram, antibiotiku atliekas. Tāpēc sava vai cita cilvēka urīna dzeršana var veicināt nevēlamu medikamentu atlieku pieplūdi organismā.

Lai saprastu, kāpēc urīns nav efektīvs līdzeklis, pietiek izpētīt tā sastāvu. 95 % no urīna ir ūdens, bet atlikušās sastāvdaļas ir urīnviela jeb karbamīds, hlorīdi, nātrijs, kālijs, kreatinīns un citi organiski un neorganiski savienojumi. Neviena no šīm vielām neuzrāda spēju apstādināt ļaundabīgu audzēju šūnu attīstību cilvēka organismā. Vērts aizdomāties – ja urīns nogalina vēzi, tad kāpēc eksistē urīnpūšļa vēzis? Un kāpēc vispār būtu jālieto produkts, ko organisms neatzina par labu esam, un tāpēc izvadījis ārā?

Noslēgums

Rakstu sērijā „Tautas medicīna un vēzis” esam apskatījuši vairāku augu un dzīvnieku izcelsmes produktu potenciālu līdzēt onkoloģiskajiem slimniekiem. Nevienam no tiem – ne sulu kūrēm, ne dzeramajai sodai, ne čagas sēnei, ne zemestaukiem, ne krupju uzlējumiem, ne bebru dziedzeriem nav mehānisma un spējas ārstēt vēzi. Arī pH diēta, kas paredz lietot uzturā sārmainos produktus, neietekmē slimības gaitu.

Reti kurš tautas medicīnas produkts spēj strādāt kā papildu metode pēc ķīmijterapijas vai staru terapijas.

Neliels potenciāls uzlabot slimnieku pašsajūtu ir čagas sēnei. Bebra dziedzeru lietošanu onkologi neiesaka, bet tomēr neiebilst, ja pacients tos labi panes. Citi, savukārt, var kaitēt – vai nu tūlītēji nonāvēt pacientu kā dzeramās sodas injekcijas vēnā, vai kavējot pacienta laiku kā sulu kūres – laiku, ko varētu izmantot, lai uzsāktu nopietnu ārstēšanos.

Atgādinām, ka, ja ir vēlme pamēģināt kādu tautas medicīnas metodi, jautājums uzreiz jāizrunā ar savu ārstējošo ārstu.

Nevajag kautrēties uzdot jautājumus vai slēpt faktu, ka ir vēlme lietot kaut ko papildus. Izveidojot labas pacienta-ārsta attiecības, tiek sasniegti vislabākie rezultāti. Un, protams, svarīgi atcerēties par regulāru veselības pārbaudi un uzaicinājumiem izmantot vēža skrīninga programmas – jo ātrāk ļaundabīga slimība tiek atklāta, jo lielākas ir iespējas izārstēties un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Vairāk par vēža skrīningiem uzzini Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā: http://www.vmnvd.gov.lv/lv/veselibas-aprupes-pakalpojumi/veza-savlaicigas-atklasanas-programma/kas-ir-veza-profilaktiskas-parbaudes

 

Rakstu sērija veidota nodibinājuma “O fonds” projekta “Tautas medicīna un vēzis” ietvaros. Citus rakstus, kas apskata kāda tautas medicīnas līdzekļa iespēju ārstēt vēzi, meklē te: http://ofonds.lv/noderiga-informacija/tautas-medicina-un-vezis/

Par nodibinājumu: “O Fonda” misija ir mazināt vēža postošo ietekmi Latvijas sabiedrībā.  Fonds ir dibināts 2005. gada 22. aprīlī, un kopš 2017. gada uzsāka aktīvu sadarbību ar pieredzējušiem jomas speciālistiem diagnostikas, zinātnes, ārstniecības un paliatīvās aprūpes jomā. Vairāk informācijas: www.ofonds.lv

Raksts tapis ar Rīgas Domes Labklājības departamenta līdzfinansējumu.